Melnā trešdiena. Nebaidos šo vārdu - traģiskākā un melnākā trešdiena Latvijas hokejam un cilvēkiem... Traģisku sakritību, cilvēku nolaidības vai tehnikas dēļ - tas vairs nav svarīgi, jo mūsu Kārli 'dzelzs vīru' Skrastiņu un visu 'Lokomotiv' komandu tas uz šīs pasaules hokeja laukumiem vairs neatgriezīs... Nav arī īsti spēka rakstīt atvadu vārdus vai līdzjūtību izteikt, pārāk vēl tas viss sāpīgi un nav īsti spējas līdz galam tam noticēt. Šo divu dienu pārdomas manī visprecīzāk trešdienas vakarā izteica Kristaps Skutelis (@krizdabz): "Šādas traģēdijas parāda, ka spējam būt vienoti. Kur šī spēja pazūd ikdienā?". Bet patiesi - kur mūsos tas ir ikdienā? Snauž kā lācis ziemas miegu un pamostas tik lielās sāpēs un cilvēciskā pārdzīvojumā? Ne pirmo reizi pierādijies, ka spējam būt patiesi vienoti un sadoties rokās, būt viens veselums...

Pa brīžam pazūdu, pa brīžam atgriežos... Laikam normāls agregātstāvoklis cilvēkam, kurš cenšas dzīvi uzbūvēt uz jauna pamata. Tādu nopietnu un cienīgu, ne jaunības maksimālismā un pārmērībās iespīlētu. Es to sauktu par brieduma vecumu, kad par visiem 100% saproti ko vēlies no dzīves un ko tajā vēlies dot citiem. Netālu esot no 30gadnieka sliekšņa, tā vienā brīdī apstājies un padomā - kas ir tas ko esi paliekošu un nezūdošu savā dzīvē izdarījis? Tas nebūt nenozīmē, ka esmu sēdējis rokas klēpī salicis un nedarījis absolūti neko, bet kas no tā visa būs palicis pēc gadiem 10, 20, 30...? Nu re, šoreiz esmu atpakaļ jaunā kvalitātē, jaunām pārdomām un būvējot savu dzīvi no nulles punkta. Kā Fēnikss lēnām ceļos no pelniem, lai atstātu aiz sevis pasaulē ko paliekošu un dzīvotu sev doto dzīvi cienīgi pret sevi un citiem. Esmu atgriezies!

Lai arī nevaru sevi pieskaitīt tiem, kuri šo aizvadītās 30-gades lielāko britu monarhijas notikumu vēroja ar sajūsmas pilniem izsaucieniem un pieraudātiem mutautiņiem pilnu klēpi, tomēr jāsaka, ka tas ir viens no profesionālāk noorganizetajiem pasākumiem, kuru man gadījies redzēt. Atmetot skepsi par šī notikuma pārvērtēto svarīgumu Latvijā un neizpratni par gandrīz identiskām tiešraidēm 3jos Latvijas TV kanālos, lūkoju apkopot ko tad aktīvie latvijas Twitter pilsoņi saka par šīsdienas karaliskajām kāzām un kādas sajūtas viņos raisījušās tiešraides laikā. No absolūta nolieguma un visai negatīvuem viedokļiem, līdz ārkārtīgi pacilātiem un sajūsmas pilniem tvītiem - tā īsumā varu raksturot šorīt Twitterī sačivinātās ļaužu pārdomas. Daļu no interesantākajiem viedokļiem / domugraudiem apkopoju, nu jau tradicionālajā, tvītapskatā.

Ne tik sen kā sociālajos tīklos dalījos iecerē izveidot blogā sadaļu 'Pieredze', kurā stāstīt Vētrasputna sienas avīzes lasītājiem par savu personīgo pieredzi kādas lietas vai pakalpojuma lietošanā. Mazās Lieldienu brīvdienas devušas nedaudz atelpas no ikdienas darbiem un ļāvušas šai iecerei realizēties lasāmā formātā. Šodien Tavam vērtējumam piedāvāju pirmo 'pieredzes' rakstu, kurā vēlos Tevi nedaudz sīkāk iepazīstināt ar LG Optimus One un to kā aizritējušas manas divas nedēļas ar šo telefonu, kopš brīža, kad tas pirmo reizi iegūla manā rokā. Taisnības labad gan jāsaka, ka nepretendēju uz tehnoloģiju apskatnieka vietu zem interneta saules un tādēļ centīšos vairāk balstīties uz lietošanu, ne tehnoloģisko pusi (atmiņa, procesors utt.). Ar LG Optimus One tehniskajām niansēm vari iepazīties Krizdabz veidotajā apskatā par šo telefonu.

Labrīt Latvija, labrīt draugi!

Pār Latviju uzausis saules sildīts un pavasara skaņām pieliets svētdienas rīts. Nedaudz īpašāks, nedaudz svinīgāks un pavisam noteikti krāsaināks. Esam modušies Lieldienu rītā. Tautas modrā acs zina teikt, ka Latvijas zaķiem šī ir bijusi darbīgākā nakts pēdējā gada laikā un krāsainas olas saslēptas kā tuvākos, tā tālākos novados. Jau saņemti pirmie satrauktie neapmierināto iedzīvotāju zvani par brāķētām (lasi - olu karos kritušajām) olām un reģistrēti pirmie sareibušie no šūpošanās pārdozēšanas vestibulārajā aparātā. Lai nu kā, tomēr tam visam pāri stāv mūsu neizmērojams miers un prieks. Prieks par pavasari, prieks par svētdienu, prieks par svētkiem... Priecīgas jums visiem Lieldienas, draugi! Izbaudiet šo dienu no sirds!

Vēl tikai dažas dienas līdz Lieldienām, aiz loga savā nodabā dzīvojas pavasaris. Citiem vārdiem sakot, skaistais un krāsainais dabas pamošanās un atdzimšanas laiks ir klāt. 2011. gada pavasaris ir kā simboliska atdzimšana arī mums, visai Storm Media Agency radošajai komandai. Esam jau teju, teju izbriduši no finansiālo grūtību purva, parūpējušies par jaunu korporatīvo identitāti aģentūrai un rit pēdējie priekšdarbi, lai jau tuvākajā laikā mēs visi kopā varētu svinēt stormma.lv dzimšanas dienu. Pašlaik esam tajā ceļa posmā, kad aktīva portāla izstrāde pāraugusi skurpulozā testēšanā, lai mēs būtu pārliecināti, ka nekas nespēj aizēnot šo ilgi gaidīto notikumu. Šodien vēlos piedāvāt Tev, Vētrasputna sienas avīzes lasītāj, būt vienam no pirmajiem stormma.lv lietotājiem un izmēģināt visu kā vienam no pirmajiem.

Mani vienmēr fascinējuši cilvēki, kuri ar savām rokām un prātu spēj radīt īstu brīnumu. It īpaši laikā, kad tehnoloģijas ir tiktāl attīstijušās, lai ikviens no mums, piesēžoties pie datora, varētu sākt savu kreatīvo ideju realizāciju. Tas, protams, nav nekas slikts, bet tomēr gala produktā nedaudz pietrūkst tā cilvēcīgā, pazūd tas unikālais roku darba smeķis. Līdzīga situācija ir arī kino industrijā. Mūsdienās reti kura filma var lepoties ar to, ka specefekti tajā nav uz datora radīti vai animācija zīmēta ar roku. Tā vienkārši ir ērtāk, ātrāk un nesalīdzināmi lētāk. Bieži vien, skatoties filmas no kino klasikas fonda, esmu sevi pieķēris domājam par iespējamajiem risinājumiem, kuri varētu būt izmantoti, lai vienu vai otru efektu panāktu. Citu iespēju taču nebija – datori vēl nebija tuvu tādam līmenim, lai nebūtu specefektos jāiegulda tik daudz cilvēkresursu un roku darba.

Domāju, ka ieraugot ko tādu Rīgas ielās, latviešu nepārspējamais āksts un traģiķis Edgars Liepiņš sajūsmā iesauktos: "O, pliks  dibuā...". Runa, kā jau noproti, ir par Latvijas Nacionālā teātra jaunās izrādes "Čīkstošais klusums" reklāmas plakātu, kas sacēlis pamatīgu vētru ūdens glāzē. Ģirta Ēča iestudētās izrādes, kuras pirmizrāde gaidāma 10.februārī, reklāma ar pliku vīrieša dibenu tik tālu aizskārusi advokātu Danielu Neibergu, ka viņš nosūtījis oficiālu vēstuli Saeimai, LR Prokuratūrai ar sūdzību par minēto gadījumu, kurā pauž satraukumu par iespējamo sava bērna psihes traumēšanu. Citi sašutinājuma pārņemtie, pārpludina internetu ar satrauktiem komentāriem un publiska nosodījuma pilniem tekstiem, tā neapzināti apliecinot savu dubultmorāli un absolūti mietpilsonisko pasaules redzējumu. Kā gan savādāk to nosauksi, mans lasītāj?

Šis, 27.janvāra rīts Latvijā iesākās ar bezgala skumju un sāpīgu ziņu - uz mūžības skatuvēm aizsaukts Mārtiņš Freimanis. Viena no spilgtākajām un līdz mielēm patiesākajām lappusēm Latvijas mūzikas vēstures grāmatā tā arī uz visiem laikiem paliks nepāršķirta, iemājojot mūsu atmiņās un Mārtiņa radītajās dziesmās. Visas dienas simtiem cilvēku pulcējas piemiņas vietās Rīgā un Liepājā, lai teiktu pēdējos atvadu vārdus un iedegtu svecītes, kuras izgaismotu Mārtiņa mūžības ceļu. Tā klusi, sirsnīgi un patiesi. Tā kā Mārtiņš to būtu vēlējies. Arī mēs visi, kas nespēja klātienē būt kopā ar citiem skumstošajiem, vēlējāmies kaut nedaudz pieminēt Mārtiņu un tā dzima doma par sociālo klusuma brīdi. 15.00 simtiem cilvēku visā Latvijā vienojās piecu minūšu klusuma brīdī, lai klusībā Mārtiņam vēlētu gaismu tālajā ceļā...

Vairāki mēneši pagājuši kopš mūsu pēdējās tikšanās kādā tvītapskatā [ šeit ]. Esam ievēlējuši jaunu valdību, Latvijā iestājusies ziema, sagaidīts 2011.gads... Katram jau mum savas īpašās lietas, kuras izcelt un minēt kā svarīgākās. Tomēr liekas, ka šonedēļ pāri visam bija tikai viena doma: "Kā visnetraumatiskāk aizslidināties no punkta A uz punktu B?". Pēc pamatīgas izslidošanās absolūti visuresošajās "pilsētas slidotavās", varam tikai atviegloti uzelpot, ka pārvietošanās kļuvusi ievērojami raitāka un mazāk bīstama. Kā arī nedaudz atskatīties uz to kā nu kuram šajās dienās ir gājis ar Mission Impossible īstenošanu, lai nokļūtu galamērķī ar netraumētiem kauliem un nesabojātu veselību. Ceru, ka Tev tas ir izdevies, esi sveiks & vesels un vari ar mani kopā atskatīties uz šo masveidīgo "Pingvīnu migrāciju" Latvijas ielās no pozitīvāka leņķa.